Izrakumus šajā vietā pirmie veica angļu zinātnieki 1869. gadā, un tieši viņiem varam pateikties par to, ka mūsdienu Turcijas teritorijā netālu no Kušadasi kūrorta skatienam paveras tas, kas palicis pāri no kādreizējās Efesas varenības. Protams, tagad tās ir tikai drupas, taču pat Efesas paliekas aizrauj elpu un liek domāt par cilvēku vērienu toreiz, pirms tik daudziem simtiem gadu, kad šī pilsēta bija gluži vai pasaules centrs. Mūsdienās Efesas arheoloģiskā zona ir ap desmit kvadrātkilometru liela, bet līdz visas pilsētas atrakšanai vēl tāls ceļš ejams.
No mežakuiļa līdz Persijai
Saskaņā ar senu leģendu Androkls, Atēnu valdnieka Kodra dēls, reiz saņēma no Delfu orākula norādi, ka viņam jādibina jauna pilsēta. Tās atrašanās vietu parādīšot uguns, zivs un mežacūka, un Androkls devās ceļā gar Egejas jūru, meklēdams norādītās zīmes. Kādā piekrastes ciematā vietējie zvejnieki cepuši zivis. No ugunskura dzirksteles aizdedzies krūms, bet no tā izlēcis liesmu un dūmu nobiedēts mežakuilis. Delfa orākula norādes nedrīkstēja neņemt vērā, un tādējādi šajā vietā tapa jauna pilsēta , par kuras simbolu kļuva mežakuilis, kam pilsētā tika uzcelts piemineklis. Pilsētas celtniecības laikā Androklam nācās sastapties ar kareivīgo amazoņu cilti, un vienā no neatkarīgajām sievietēm valdnieka dēls iemīlējās. Viņas vārds bijis Efesija jeb Vēlamā, un tā radies jaunās cilvēku apmetnes nosaukums.
Katrā senā mītā un nostāstā mājo daļa patiesības, taču pētnieki noskaidrojuši, ka Efesa radusies jau neolīta laikmetā, par ko liecina arheoloģiskie atradumi. 10. gadsimtā pirms mūsu ēras aptuveni trīs kilometrus no Efesas parādījās grieķu kolonija, kas lika pamatus pilsētai, kam vēlāk bija lemts kļūt par dižu celtņu, notikumu un cilvēku mājvietu.
Efesas iemītnieki pielūdza Artemīdu, kuras templis atradās pilsētas vidū. Taču, lai varētu mierīgi dzīvot, ar dievietes labvēlību vien nepietika, jo pilsētu, kas pamazām kļuva par Mazāzijas reģiona centru, nemitīgi iekāroja svešinieki. Aptuveni 650. gadā pirms mūsu ēras iebruka kimērieši, kas nopostīja lielu daļu pilsētas, arī Artemīdas temple. Efesieši ar laiku iemācījās pretoties iebrucēju tirānijai un nodibināja paši savu pilsētas pārvaldi, kuras priekšgalā bija padome, taču nepagāja ne simt gadu, kad pilsētu iekaroja Līdijas valdnieks Krēzs – tas pats, kuram piemitusi nesātīga vēlme pēc zelta. Viņš gribējis, lai viss, kam viņš pieskaras, pārvēršas zeltā, un dievi arī dāvājuši šo spēju, taču dzīvot apstākļos, kad zeltā pārvēršas gan ēdiens, gan guļvietas pēļi, ir visai grūti… Lai kā būtu ar zeltu, taču Efesu Krēzs iekāroja tikpat stipri. Līdiešu valdīšanas laikā Efesa uzplauka, neraugoties uz tirāniskajām Krēza metodēm, jo viņš pret dižās pilsētas iedzīvotājiem izturējās lielākoties ar cieņu un pat atvēlēja līdzekļus jauna Artemīdas tempļa būvniecībai. Krēzam nepietika ar līdzšinējiem iekarojumiem, un viņš devās uz Persiju. Tās karalis Kīrs Lielais efesiešiem piedāvāja mieru, bet tie atteicās un nostājās Krēza un līdiešu pusē. Persieši uzvarēja, un Efesa kopā ar citām Mazāzijas grieķu pilsētām kļuva par Persijas sastāvdaļu.
Sparta vai Atēnas?
Efesieši acīmredzot bija gudri ļaudis, jo pilsēta zēla un plauka arī persiešu valdīšanas laikā. Taču nākamie Persijas valdnieki pēc Kīra Lielā, piemēram, Dārijs I, aizvien vairāk palielināja nodokļus, tāpēc 499. gadā pirms mūsu ēras efesieši kopā ar citiem Jonijas reģiona iedzīvotājiem sāka dumpi. Liktenis bija lēmis, ka dumpja apspiešanas izskaņa norisinājās tieši Efesā, kaujā, kurā jonieši tika sakauti. Tomēr jau pēc 20 gadiem jonieši apvienoja spēkus ar Atēnām un Spartu un persiešus padzina. Vēlāk gan izrādījās , ka starp abām Efesas sabiedrotajām saskaņa nevalda un Peloponēsas kara laikā efesiešiem vajadzēja izlemt, vai nostāties Spartas vai Atēnu pusē. Sākumā viņi nosliecās par labu Atēnām, bet vēlāk kļuva par Spartas sabiedrotajiem.
401. gadā pirms mūsu ēras Efesa atbalstīja Persijas valdnieku Kīru Jaunāko cīņā pret paša brāli, un vēsturiskie notikumi ievirzījās tā, ka Efesa atkal nonāca Persijas un tās valdnieka, tirāna Sirfaksa pakļautībā.
Līdztekus nemitīgajām politiskajām batālijām 356. gadā pirms mūsu ēras Hērostrats, kurš vēlējas savu vārdu ierakstīt vēstures annālēs, nodedzināja Artemīdas temple. Taču efesieši nepadevās un sāka jauna tempļa būvi, kam vajadzēja kļūt vēl lielākam un iespaidīgākam par iepriekšējo.
Visi ceļi ved uz Romu
334. gadā pirms mūsu ēras Efesas vēsturē tika ierakstīts vēl viens spožs vārds. Maķedonijas Aleksandrs sakāva Persijas armiju, un tādējādi tika atbrīvotas arī Mazāzijas grieķu pilsētas, tostarp Efesa. Pēc lielā karavadoņa nāves pilsētu pārvaldīja Aleksandra virsnieks Lisimahs. Viņš pārcēla pilsētas robežas un ierīkoja jaunu ostu – tam bija praktisks iemesls, jo Efesā bija sākusies epidēmija, bet iedzīvotāji nevēlējās pamest mājas. Tad Lisimahs pavēlēja liegt cilvēkiem pieeju saldūdenim, tāpēc pilsētnieki bija spiesti pārcelties uz jauno teritoriju.
Pēc Lisimaha pie varas nāca citi, līdz 263. gadā pirms mūsu ēras Efesu iekaroja Ēģiptes faraons Ptolemajs III, un vairākas desmitgades efesieši maksāja nodokļus šim valdniekam. Vēlāk pilsēta nonāca Pergamas valdnieka Evmena rokās, bet viņa dēls to novēlēja Romas impērijai, tādējādi aizsākot jaunu posmu Efesas un visa Jonijas reģiona dzīvē.
Kļuvusi par Romas republikas sastāvdaļu, Efesa uzreiz juta metropoles ietekmi. Palielinājās nodokļi, un pilsēta regulāri tika izlaupīta. Visā Mazāzijā sākās sacelšanās, taču Efesa, kā bija, tā palika Romas valdījumā, turklāt tagad vajadzēja maksāt Romai milzīgu kontribūciju, kas uz ilgu laiku pasliktinaja pilsētas finansiālo stāvokli.
27. gadā pirms mūsu ēras, kad Romā pie varas nāca Augusts, Efesa kļuva par Romas Āzijas provinces faktisko galvaspilsētu, pamazām pārtopot par centru, par kuru varenāka bija tikai Roma. Efesa, par spīti pārdzīvotajiem kariem un nelaimēm, strauji uzplauka, un tās iedzīvotāju skaits palielinājās līdz aptuveni 500 tūkstošiem cilvēku.
Efesas uzplaukumu apstādināja gotu iebrukums mūsu ēras 262. gadā , taču pilsēta, kā vienmēr, atkal atrada veidu, kā pacelties no pelniem. Šoreiz tas notika laikā, kad savu varu un ietekmi reģionā nostiprināja Bizantijas impērija.
Seldžuku kara sekas
Mūsu ēras 5. un 6. gadsimtā Efesa bija kļuvusi par svarīgāko Bizantijas impērijas pilsētu, piekāpjoties vienīgi Konstantinopolei. Imperatora Konstantīna I laikā pilsēta tika pārbūvēta. Jau 4. gadsimtā liela daļa efesiešu bija pieņēmuši kristietību, un uz tās altāra uz visiem laikiem tika ziedots slavenais Artemīdas templis.
614. gadā Efesu daļēji izpostīja zemestrīce, pēc kuras svarīga tirdzniecības centra nozīme samazinājās. To veicināja arī citi dabas procesi – no Efesas pamazām atkāpās jūra [ mūsdienās līcis atrodas piecu kilometru attālumā no senās Efesas drupām]. Zaudējuši līci, ļaudis vairs nevarēja izmantot pieeju Egejas jūrai un sāka pamest pilsētu.
Arābu iebrukumi ap 700. gadu vēl vairāk paātrināja reiz tik varenās pilsētas norietu. 1090. gadā, kad reģionā iebruka seldžuki, no Efesas bija palicis pāri vien neliels ciemats. Taču pilsēta atkal nepadevās un seldžuku valdīšanas laikā spēja uzplaukt par spīti ostas trūkumam. Efesā parādījās jaunas, līdz šim neredzētās celtnes – mošejas un karavānserāli. Tomēr lejupslīde neizbēgami turpinājās, līdz 15. gadsimtā Efesa tika pilnībā pamesta, lai vairs nekad neatgrieztos iepriekšējā varenībā.
Kristietības citadele
Efesai bija liela loma ne tikai kā reģiona svarīgākajai pilsētai. Mūsdienās to bieži piemin saistībā ar kristietības vēsturi – tieši šeit risinājušies daudzi reliģiski notikumi. Mūsu ēras 52.54. gadā Efesā bija apmeties apustulis Pāvils, un tiek pieļauta iespēja, ka šeit savu evaņģēliju sarakstījis apustulis Jānis.
Saskaņā ar dažiem viduslaiku nostāstiem ar Efesu bijusi saistīta arī Jaunava Marija, kas netālu no tās pavadījusi mūža pēdējos gadus . Kas lai zina, vai tā ir taisnība, taču ir zināms, ka Efesa kļuva par pirmo pilsētu pasaulē, kur tika uzcelta Jēzus mātes vārda nosaukta baznīca.
Efesā arī tika pieņemti kristietībai svarīgi lēmumi. Šeit notika trešais kristīgās baznīcas ekumēniskais koncils, ko sasauca Austrumromas impērijas imperators Teodosijs II 431. gadā, lai izšķirtu strīdu starp Konstantinopoles arhibīskapu Nestoriju un Aleksandrijas patriarhu Kirilu. Nestorijs strikti nodalīja Kristus divas dabas – dievišķo un cilvēcisko – un atteicās piedēvēt Kristus dievišķajai dabai cilvēka Jēzus cilvēcisko rīcību un ciešanas. Tomēr koncila tika pasludināts, ka Kristus bija viena, nevis divas atsevišķas personas , savukārt Jaunavu Mariju pasludināja par Dievmāti. Vēlāk nestoriānisma nosodījums izraisīja baznīcas šķelšanos . Nestorija mācības piekritēji devās pāri impērijas robežai uz Persiju, kur jau bija izveidojusies no Konstantinopoles neatkarīga baznīca.
Zinības un mīlas prieki
Efesa bija slavena arī ar brīnišķīgām celtnēm – tik varenām, ka pat mūsdienās to drupas izraisa apbrīnu tūkstošos tūristu, kas ik gadu dodas uz seno pilsētu.
Romas impērijas laikā tika uzcelta Celsija bibliotēka. To būvēja 20 gadu, un plauktu piepildīšanai ar visdažādākajiem rakstiem tika piešķirta ievērojama naudas summa no impērijas kases. Ne mazāk iespaidīgs bija teātris, kas mūsdienas saglabājies vislabāk. Bieži vien vienas dienas laikā šeit notika ap 30 gladiatoru cīņu un spēkošanos ar plēsīgiem dzīvniekiem.
Pastāv nostāsts, ka efesieši bija nolēmuši uzcelt publisko namu tieši pretī bibliotēkai. Tas bijis pilsētas vīru viltīgs lēmums – bibliotēku un publisko namu savienojusi pazemes eja, tāpēc viņi varējuši mānīt savas likumīgās laulenes : sak, iešu smelties gudrības, bet patiesībā – pie vieglas uzvedības dāmām. Ietvē, kas ved uz publisko namu, vēl mūsdienās apskatāma, iespējams, visilgāk pasaulē saglabājusies reklāma, vai drīzāk sludinājums, kurā redzama mīlas priesteriene, kas aicina pie sevis klientus.
Tomēr, lai cik interesants šķistu stāsts par publisko namu iepretī bibliotēkai, mūsdienu vēsturnieki pieļauj, ka tā ir vienīgi pikanta leģenda un patiesībā te atradusies turīgu pilsētnieku privātmāja. Uz sienas attēlotie vīrieša un sievietes portreti vēl nenozīmē, ka te bijis publiskais nams, jo šādi sienu gleznojumi savulaik liecināja par nama saimnieku turību un to, ka viņi var atļauties nolīgt gleznotāju. Savukārt atrastās auglības dievu statujas tālaika mājās greznoja laulāto guļamistabas.
Vissvarīgākā celtne Efesā, protams, bija Artemīdas templis, kas savulaik tika iekļauts septiņu pasaules brīnumu sarakstā līdz ar Gīzas piramīdām Ēģiptē, Babilonas gaisa dārziem, Zeva statuju Olimpijā, Halikarnāsas mauzoleju, Rodas kolosu un Aleksandrijas bāku. Templi cēla no Marmora, tas bija 18 metru augsts, 110 metru garš un 55 metrus plats. Kad Hērostrats templi nodedzināja, gruvešos atrada Artemīdas statuju, un tā tika tulkota kā dievišķa zīme celtnes atjaunošanai. Jaunais templis bija vēl greznāks par iepriekšējo, tajā bija gan skulptūras, gan gleznotāju darbi.
Jūdas koki
Ja gadās būt Egejas piekrastē ap Lieldienu laiku, var redzēt, kā daudzviet, bet īpaši krāšņi – Efesā, zied neparasti koki, kuru koši sārtie ziedi spraucas ārā tieši no strumbra. Leģenda vēsta, ka reiz šie koki bijuši balti, bet vēlāk aiz kauna kļuvuši sarkani. Kāpēc? Tieši šādā kokā pakāries Jūda Iskariots pēc tam, kad bija nodevis Jēzu par 30 sudraba grašiem. Toreiz koks bija gana stiprs, lai noturētu cilvēkā svaru, bet tā atvases atteikušās augt tikpat spēcīgas, lai vairs neviens nespētu to zaros uzmest cilpu un atņemt sev dzīvību. Kopš tiem laikiem koku, kura latīniskais nosaukums ir Cercis siliquastrum, dēvē par Jūdas koku.
Jaunavas Marijas māja
Kalnos netālu no Efesas atrodas neliela atjaunota ēka. Oriģinālās būves drupas tiek datētas ar mūsu ēras pirmo gadsimtu. Mājiņas paliekas tika atrastas pēc tam, kad vācu mūķene Anna Katerīna Emeriksa 19. gadsimtā bija redzējusi vīziju. Šai sievietei, kas nekad nebija bijusi Efesā un invaliditātes dēļ nevarēja pārvietoties, tika pavēstīts, ka necilās ēkas paliekas ir Jēzus mātes dzīves pēdējo gadu patvēruma vieta. Šis stāsts plaši izplatījās jau tolaik, taču tikai 1950. gadā ēku nolēma atjaunot un tajā iekārtot altāri.
Tiesa, skeptiķi norāda, ka līdz pat 12. gadsimtam par Jaunavas Marijas pēdējo dzīvesvietu tika uzskatīta Jeruzaleme un dievmātes saistība ar Efesu ir kaut kas pavisam jauns. Arī Vatikāns oficiāli nav atzinis māju par Jaunas Marijas dzīvesvietu, taču tajā ir viesojušies vairāki pāvesti – Pāvels VI 1967. gadā, Jānis Pāvils II 1979. gadā un Benedikts XVI 2006.gadā.
Pārpublicēts no žurnāla Leģendas, Jūnijs 2012 [60]
Autore: Paula Ozola
Autore: Paula Ozola
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru